Johans Švarcs un viņa ieguldījums brīvmūrniecībā

Viena no galvenajām apgaismības figūrām Krievijas impērijā bija Johans Georgs Švarcs (Johann Georg Schwarz) (1751-1784), pedagogs, izdevējs, filozofs un viens no ietekmīgākajiem sava laika brīvmūrniekiem. Par viņa izcelsmi ir zināms samērā maz. Domājams, ka viņš dzimis 1751. gadā Transilvānijā un 1770. gadu sākumā studējis Jēnas universitātē. 1776. gadā pēc kņaza Nikolaja Trubeckoja uzaicinājuma viņš ieradās Maskavā, kur tika uzņemts brīvmūrniecībā. Tajā pašā gadā Švarcs apmeklēja Mītavu (mūsdienu Jelgava, Latvijā), kur tikās ar vietējiem brīvmūrniekiem. Svarīgi atzīmēt, ka līdz 1795. gadam Mītava bija daļa no Kurzemes un Zemgales hercogistes, kas ietilpa Žečpospoļitas sastāvā. 18. gadsimta otrajā pusē Mītava bija viens no nozīmīgākajiem izglītības un kultūras centriem mūsdienu Latvijas teritorijā. Tā bija Kurzemes hercogu galvenā rezidence, un 1779. gadā pilsētu padarīja slavenu avantūrista un brīvmūrnieka Alessandro Kaljostro uzturēšanās.

Būdams viens no izglītotākajiem apgaismības laikmeta pārstāvjiem, Švarcs 1779. gadā kļuva par Maskavas Universitātes filozofijas nodaļas profesoru. Aptuveni tajā pašā laikā viņš iepazinās ar Nikolaju Novikovu. Viņus vienoja vēlme tuvināt krievu un rietumu brīvmūrniecību, ieviešot papildu mistiskās pakāpes, kuru mērķis bija dziļš garīgs darbs pašam ar sevi caur padziļinātu misticisma studēšanu un papildu rituāliem.

1780. gadā Švarcs kopā ar Nikolaju Novikovu nodibināja "Harmonijas" ložu, kurā darbojās arī Semjons Gamaleja un citi ievērojami brīvmūrnieki. 1781. gadā Berlīnē viņš tika uzņemts Zelta un Rozes krusta ordenī, un tā paša gada oktobrī viņš saņēma pilnvaru, ar kuru tika atzīts par šā ordeņa vienīgo pilnvaroto pārstāvi «visā Krievijas impērijas valstī un tās zemēs».

Švarcs atkārtoti apmeklēja Mītavu tieši saistībā ar masonu uzdevumu – nodibināt kontaktus starp Maskavas masoniem un rozenkreiceriem. Mītavā viņš aktīvi sazinājās ar vācu brīvmūrniekiem, ziņoja par brīvmūrniecības stāvokli Krievijas impērijā un galu galā saņēma daudzas pilnvaru vēstules, kurās tika atzīta Krievijas jurisdikcijas neatkarība. Pateicoties viņa darbībai Mītavā, rozenkreiceru brīvmūrniecība Krievijas impērijā nostiprinājās. Tas vēlreiz uzsver mūsdienu Latvijas pilsētu nozīmīgo lomu brīvmūrniecības vēsturē.

Pēc atgriešanās Maskavā Švarcs 1781. gadā kļuva par Krievijas Lielo provinciālo meistaru, saņemot Berlīnes un Londonas atzinību. No šī brīža viņš aktīvi iesaistījās pedagoģiskajā un filantropiskajā darbībā. Švarcs savus ienākumus izmantoja, lai Maskavā nodibinātu pirmo pedagoģisko semināru skolotāju profesionālai sagatavošanai, tādējādi sekojot renesanses humānistu ideāliem. Viņš pieturējās pie klasiskā Rietumu izglītības modeļa, kas balstījās uz itāliešu humānistu idejām un paredzēja padziļinātu dažādu disciplīnu apguvi kopā ar antīko filozofiju.

Švarcs Zelta un Rožu krusta ordenim piesaistīja ievērojamus Krievijas apgaismotājus. Šajā lokā ietilpa: Nikolajs Novikovs, Semjons Gamaleja, kņazi Trubecki, Aleksejs Kutuzovs, Ivans Lopuhins, Pjotrs Turgeņevs, Mihails Heraskovs un citi.

1783. gadā Švarcs kopā ar Novikovu izveidoja neatkarīgu Krievijas brīvmūrnieku kapitulu.

Johana Švarca dzīve Maskavā bija ārkārtīgi produktīva. Piemēram, no 1782. līdz 1783. gadam viņš lasīja privātas lekcijas par brīvmūrniecību. Švarcs bija martinisma piekritējs, brīvmūriecībai tuvai kristīgā misticisma formai, kas bija piesātināta ar antīkajām un ebreju idejām un kas noraidīja franču revolucionāru ateistisko radikālismu.

Viņš uzskatīja, ka cilvēka saprāts ir dievišķa dāvana un instruments, kas ļauj izzināt pasauli ar zinātnes palīdzību. Tomēr viņš uzskatīja, ka radikāls skepticisms un racionālisms ir kaitīgi, apgalvojot, ka pilnīga sekularizācija noved sabiedrību pie pagrimuma. Tāpat kā Platons, arī Švarcs uzskatīja, ka garīgās vērtības ir jebkuras sabiedrības vadošā zvaigzne, kā arī taisnīguma, likumu un morāles garants.

Pēc Švarca ieskatiem, masonu filozofija spēj pārvarēt jebkuru ideoloģisko radikālismu un radīt maksimāli harmonisku sabiedrību. Savas idejas viņš izklāstīja žurnālā “Vakara saulriets”, izglītojot sabiedrību ar rakstiem par antīko filozofiju, masonu un humānisma ideāliem un veidiem, kā panākt garīguma un saprāta harmoniju. Rakstā “Par brīvdomātājiem un neticīgajiem” Švarcs asi nosodīja ateistus, apgalvojot, ka neviena sabiedrība nav spējīga pastāvēt bez augstākiem garīgiem ideāliem. Tādējādi var kliedēt mītu, ka brīvmūrniecības mērķis ir iznīcināt reliģijas un valstis. Kā liecina avoti, masonu apgaismotāji attīstīja gan garīgās vērtības, gan zinātni un neuzskatīja reliģiozitāti un racionālismu par savstarpēji izslēdzošām.

Paralēli darbam izdevniecībā Švarcs nodarbojās ar labdarību, dibinot skolas un piešķirot naudu skolotāju apmācībai. Diemžēl 1784. gada februārī viņš smagi saslima un 33 gadu vecumā nomira, neuzspēdams pilnībā realizēt savus uzdevumus, kas bija saistīti ar izglītības attīstību Krievijas impērijā. Tomēr savas īsās dzīves laikā Švarcs sniedza lielu ieguldījumu gan brīvmūrniecības, gan visas sabiedrības labā. Lielā mērā pateicoties viņam, Krievijas brīvmūrniecība ieguva savu identitāti un tika atzīta Rietumu ložu vidū, kas veicināja Krievijas impērijas kā Eiropas lielvalsts, kas spēj pieņemt Rietumu humānisma un apgaismības idejas, veidošanos.

Ilustrācija: Rīgas Pasaules brīvmūrniecības muzeja krājumā atrodas manuskripts, kuru, iespējams, sarakstījis Semjons Gamaleja, kas attiecas uz Zelta un Rozes krusta ordeņa pamatzināšanām.