17. gadsimta Piko della Mirandolas portrets

Rīgas pasaules brīvmūrniecības vēstures muzeja krājumā ir jauns ļoti nozīmīgs eksponāts. Tas ir 17. gadsimta itāļu humānista Piko della Mirandolas portrets, kas gleznots ar eļļas krāsām uz koka paneļa. Glezna tiek piedēvēta mākslinieka Kristofano di Papi dell'Altissimo sekotājam.

Eksponāts tiks izvietots mūsu muzeja brīvmūrniecības izcelsmes telpā, tādēļ ka Piko della Mirandola ievērojami ietekmēja renesanses laikmeta domas veidošanos, agrīno zinātni un mistisko kopienu attīstību.

Džovanni Piko della Mirandola piedzima 1463. gada 24. februārī Mirandolas pilsētā ļoti dižciltīgā un turīgā itāļu ģimenē, kurai bija toskāņu un korsikāņu saknes. Piko vecāki bija aristokrāti un humānisti, cieši saistīti ar renesanses māksliniekiem un filozofiem. Tāpēc Piko jau agrā bērnībā sāka apgūt latīņu un grieķu valodu.

14 gadu vecumā Piko sāka studēt baznīcas tiesības Boloņā, taču drīz pievērsās filozofijai un teoloģijai. Interese par filozofiju viņu aizveda uz Padujas, Florences, Parīzes un Ferāras universitātēm, kur viņš padziļināti studēja sengrieķu, latīņu, arābu un ebreju valodu, kas vēlāk kļuva par viņa filozofijas pamatu.

Florencē Piko mācījās pie humānista Marsilio Fičino un sadraudzējās ar dzejnieku Andželo Policjāno. Fičino bija pirmais, kurš pārtulkoja visus Platona darbus no grieķu valodas latīņu valodā, un Florencē vadīja Platona akadēmiju. Viņam bija spēcīga ietekme uz Piko filozofiskajiem uzskatiem, ieaudzinot viņā mīlestību pret neoplatonismu un kabalu. Taču ja Fičino bija pārliecināts kristiešu neoplatoniķis, Mirandola gāja tālāk, apgalvojot, ka patiesību var atrast ne tikai Platona darbos un Bībelē, bet arī citās tradīcijās, tostarp jūdaismā un islāmā.

Vienlaikus viņa draudzība ar Andželo Policjāno bagātināja viņa izpratni par antīko literatūru un sengrieķu dzeju. Policjāno bija slavens kā vadošais renesanses dzejnieks, kurš savos dzejoļos spēja atdarināt Homēra stilu un latīņu valodā pārtulkoja Iliādu. Tieši Policjāno bija tas, kurš Mirandolai iemācīja sengrieķu valodas un dzejas pamatus.

Tajā laikā Florencē valdīja Lorenco Mediči (Lorenco Lieliskais), mākslas un zinātnes mecenāts. Lorenco kļuva par Piko draugu un aizbildni, ļaujot viņam brīvi paust savus filozofiskos uzskatus bez politisko represiju bažām.

Mirandolas agrīnos uzskatus spēcīgi ietekmēja arī bizantiešu domātājs Geogijs Gemistoss Plētons. Plētons, ieņemot augstus amatus Konstantinopolē, 15. gadsimta pirmajā pusē devās uz Florenci, kur kļuva par jaunā Marsilio Fičino skolotāju. Plētons mācīja grieķu valodu itāļu humānistiem un savās filozofiskajās mācībās kritizēja Aristoteļa filozofiju, pretstatot to Platona filozofijai. Faktiski Plētons bija pirmais cilvēks Itālijā, kurš atklāti paziņoja, ka patiesību var atrast Platona mācībā, un uzstāja, ka viņa darbus vajag studēt līdzās Bībelei un hermētiskajiem tekstiem.

Turklāt tieši ar Plētona starpniecību Mirandola sāka interesēties par Bizantijas filozofiju un ietekmējās no grieķu pareizticīgo mistiķu rakstiem. Ja katolicisms renesanses laikā stingri balstījās uz sholastiku un reliģiskajām dogmām, tad austrumu kristieši daudz vairāk balstījās uz platonisma pozīcijām. Baznīcas strīdi 14. gadsimtā noveda pat pie tā, ka bizantiešu teologs Gregorijs Palama publiski nosodīja katoļu mācību, un Konstantinopoles baznīcas koncils apstiprināja Platona idejas, kā arī hesihasmu - garīgo praksi, kurā cilvēks var iepazīt Dievu meditatīvā stāvoklī.

1486. gadā Piko publicēja «Conclusiones philosophicae, cabalisticae et theologicae» (900 tēzes), kas kļuva par viņa filozofijas manifestu. Šajās tēzēs tika apvienoti dažādu tradīciju elementi: antīko (Platona, Aristoteļa), kristīgo (Augustīna, Akvīnas Toma), islāma (Averroesa, Avicennas), jūdu kabalas un Eiropas hermētisma. Ar šo grāmatu Mirandola pierādīja, ka visas pasaules filozofiskās un reliģiskās sistēmas tiecas pēc vienas un tās pašas patiesības.

Īpašu vietu grāmatā ieņēma tēze par visu filozofisko skolu saskaņošanas iespēju vienotā sistēmā, kas bija viņa skolotāja Marsilio Fičino domas turpinājums. Mirandola uzskatīja, ka patiesība ir pieejama caur dažādu tradīciju sintēzi, jo katra no tām nes sevī daļu no dievišķās atklāsmes. Šī ideja vēlāk kļuva par masonu filozofijas pamatu, ļaujot apvienot pilnīgi dažādas garīgās un filozofiskās sistēmas.

Tomēr viņa tēzes izraisīja skandālu un vajāšanu no Lorenco Mediči politisko ienaidnieku puses. Romas kūrija apsūdzēja Mirandolu ķecerībā, uzskatot 13 tēzes par nesavienojamām ar katoļu mācību. Piko uzrakstīja aizstāvības rakstu «Apoloģija», taču viņu tik un tā izsauca uz Romu. Tikai personīgā Lorenco de Mediči iejaukšanās novērsa viņa notiesāšanu.

Piko pasaules uzskatu spēcīgi ietekmēja arī hermetisms. Viņš uzskatīja, ka cilvēks ir starpnieks starp zemes un debesu pasauli, kuram piemīt izvēles brīvība un kurš spēj sasniegt dievišķo stāvokli, izmantojot zināšanas un tikumus.

Studējot kabalu, Piko apgalvoja, ka ebreju teksti ir atslēga kristīgās atklāsmes izpratnei. Viņš bija pirmais kristīgais domātājs, kurš mēģināja apvienot kabalistisko tradīciju ar kristīgo teoloģiju, liekot pamatus «kristīgajai kabalai». Mirandola uzskatīja, ka «Sefirot» (dievišķo atribūtu struktūra kabalistiskajā tradīcijā) var pilnībā salīdzināt ar kristīgo mācību par Trīsvienību.

Viņa uzskati atspoguļoja ideju par «cilvēka diženumu». Savā slavenajā «Runā par cilvēka cieņu» (Oratio de hominis dignitate) Mirandola apgalvoja, ka cilvēkam ir brīvība pašam veidot savu likteni - vai nu pacelties eņģeļa stāvoklī, vai arī iegrimt dzīvnieku stāvoklī. Ideja par izvēles brīvību kļuva par renesanses filozofijas centrālo elementu.

Dzīves nogalē Piko attiecības ar citiem humānistiem un mecenātiem kļuva saspīlētas. Viņa draudzība ar katoļu politiķi Džirolamo Savonarolu, stingru reformatoru mūku, noveda viņu konfliktā ar Florences eliti. Savonarolas ietekmē Piko kritizēja sabiedrības un baznīcas morālo pagrimumu, padarot savu personību vēl pretrunīgāku.

1494. gadā 31 gada vecumā Piko pēkšņi nomira Florencē, kļūstot par politiska slepkavības upuri. Vēlākie viņa mirstīgo atlieku pētījumi 2007. gadā apstiprināja, ka viņš bija noindēts ar arsēnu. Aizdomas krita uz Pjero Mediči (Pjero Muļķis), Lorenco Lieliskā dēlu. Mirandola bija Pjero Mediči skolotājs, un, iespējams, viņš tika noindēts jo Pjero vēlējās atbrīvoties no sava tēva līdzgaitniekiem, kā arī nostiprināt savu personīgo politisko varu. Turklāt paralēli Mirandolai tajā pašā gadā tika noindēts arī viņa līdzgaitnieks Andželo Policjāno. Mirandolas un Policjāno slepkavības satricināja Florences republiku, un vēlāk to ieņēma franči, bet pats Pjero Mediči tika nogalināts, mēģinot bēgt no Itālijas.

Neskatoties uz domātāja agrīno nāvi, Mirandolas filozofijai bija liela ietekme uz humānisma attīstību un tā lika pamatus masonu pasaules uzskatam. Mirandolas darbi saskan ar brīvmūrnieku tradīciju reliģiskā universālisma jomā un idejās par cilvēka dabu, kas jāpaaugstina, apjaušot dažādu pasaules filozofisko sistēmu pamatus.