Astoņas sievietes

Parasti, dzirdot vārdu "brīvmūrnieki", mēs iedomājamies tikai vīriešu kompāniju. Tā nav nejaušība: pirmās organizācijas patiešām bija tikai vīriešu ložas, bet ložas, kurās oficiāli tika pieņemtas sievietes, parādījās tikai 18. gadsimta beigās, un sākotnēji, tikai kā sava veida papildinājums "galvenajām", vīriešu ložām. Taču brīvmūrniecībai bija savas varones, kas panāca tās popularizēšanu sieviešu vidū un cīnījās par to, lai viņu tiesības būtu līdzvērtīgas vīriešu tiesībām. Par godu 8. martam mēs atceramies viņu stāstus.

Elizabete Aldvorta 

Elizabete tiek uzskatīta par pirmo brīvmūrnieci: viņa tika uzņemta 1725. gadā Īrijā. Tolaik brīvmūrniecība pati par sevi bija tikai septiņus vai astoņus gadus veca, un pirmās ložas, kas oficiāli pieņēma sievietes, parādījās pusgadsimtu vēlāk - līdz ar Adaptācijas rituāla rašanos. 

Elīza fon der Reke 

Dzejniece un rakstniece no Skaistkalnes Latvijā, Elīza fon der Reke bija pazīstama ar Gēti, Šilleru, Vīlandu un Herderu.Vilhelms Kihelbekers viņu aprakstīja savā grāmatā "Ceļojumu fragmenti": «Elīza fon der Reke, dzimusi grāfiene Mēdema, majestātiska, stalta sieviete, kura savulaik bija viena no pirmajām skaistulēm Eiropā; tagad, sešdesmit piektajā dzīves gadā, Elīza joprojām valdzina ar savu laipnību, inteliģenci, iztēli - fon der Reke bija draudzene slavenākajām personām, kuras iemūžināja Katrīnas gadsimta pēdējos gadus: Lielā ķeizariene viņu cienīja un mīlēja, cienīja jo īpaši tāpēc, ka ienīda postošo māņticību, ko Kaliostro un tamlīdzīgi maldinātāji sāka izplatīt jau pagājušā gadsimta pēdējās divās desmitgadēs».Minētais stāsts ar grāfu Kaliostro tika izklāstīts pašas Elīzas fon der Rekes publikācijā «Šarlotes Elizabetes Konstances fon der Rekes apkopotais apraksts par slavenā Kaliostro uzturēšanos Mītavā 1779. gadā un viņa tur veiktajām maģiskajām darbībām». Tekstā atklājas grāfa viltīgā daba. Ar šo tekstu viņa ieguva Katrīnas labvēlību, kura zināja par brīvmūrniecību un saprata, ka grāfa triki ir drīzāk vienkāršs priekšnesums.

Madama de Lambāla

Madama de Lambāla bija Marijas Antuanetes tuvākā draudzene, kura vadīja Sabiedriskā līguma ložu (Lodge of the Social Contract), kas bija viena no sieviešu ložām. 1781. gadā Madama de Lambāla kļuva par visu Francijā pastāvošo Adaptācijas ložu lielo matronu. Revolūcijas laikā princese de Lambāla turpināja dzīvot kopā ar karalisko ģimeni Tilrī. Pēc 1792. gada 10. augusta notikumiem karalis un karaliene tika ieslodzīti Tamplā; princese de Lambāla nonāca Laforsa cietumā. Septembra atentātu laikā princese tika nogalināta, un viņas galvu uz pīķa, pūderētu un grimasētu, nesa cauri pilsētai, lai to redzētu Marija Antuanete.

Madama de Poliņjaka

Madama de Poliņjaka bija Marijas Antuanetes otra tuvākā draudzene pēc Madamas de Lambālas. Viņa minēta kā viena no sieviešu ložas dalībniecēm, lai gan viņas līdzdalība nebija tik nozīmīga kā madāmas de Lambālas gadījumā. Tiek uzskatīts, ka Poliņjaka bija pierunājusi Mariju Antuaneti iestudēt karaļa aizliegto Bomaršē lugu "Figaro kāzas", kas vēlāk kalpoja par vienu no Lielās franču revolūcijas impulsiem.

Žozefīne de Boarnē

Arī Napoleona Bonaparta sieva Žozefīne de Boarnē bija uzņemta brīvmūrniecībā. Viņa tika iesvētīta 19. gadsimta sākumā, un viņai ļoti patika brīvmūrnieku ceremonijas: reiz viņai par godu notika iesvētīšanas ceremonija Strasbūrā. Tiek uzskatīts, ka Napoleona valdīšanas laikā Adaptācijas ložas vairāk kļuva par varas instrumentu, pulcējot imperatoram lojālo eliti ap dažām pazīstamām personām, tostarp ap Žozefīni.

Eižēnija Potonjē-Pjēra

Eižēnija Potonjē-Pjēra bija sākumskolas skolotāja, kā arī feministe un sociāliste, kas 1870. gados pievienojās Société pour l'Amélioration de la Condition des Femmes. Viņa bija organizācijas sekretāre un rakstīja organizācijas izdevumam "Le Droit des femmes" (Sieviešu tiesības). 1880. gadā viņa kopā ar Leoniju Ruzādu, Mariju Dērhamu un Leonu Rišēru (žurnālistu, laikraksta Petit Parisien galveno redaktoru un Francijas Lielo Austrumu brīvmūrnieku) nodibināja "Union des Femmes" (Sieviešu savienība). Eižēnija bija Starptautiskā sieviešu tiesību kongresa komitejas sekretāre 1892. un 1896. gadā. Savā runā 1896. gada starptautiskajā kongresā Berlīnē Potonjē-Pjēra sev un savām franču kolēģēm piedēvēja nopelnus termina "feminisms" radīšanā. Kopā ar savu partneri, aktīvistu Edmonu Potonjē-Pjēru, viņa cīnījās par izsūtīto komunāru atbrīvošanu, par sieviešu vēlēšanu tiesībām, rīkoja kampaņas pret nabadzību un par militāro izdevumu samazināšanu.

Marija Derēma

Arī Marija Derēma cīnījās par sieviešu tiesībām un atbalstīja sava laika feministu nostāju. Viņa aktīvi darbojās literatūrā un žurnālistikā, uzstājās ar runām, rīkoja konferences un vakarus, kuros pulcējās progresīvi domājoši sabiedriskie darbinieki, rakstnieki, filozofi un brīvmūrnieki.

1869. gadā kopā ar Leonu Rišēru, žurnālistu, laikraksta Petit Parisien galveno redaktoru un Francijas Lielo Austrumu brīvmūrnieku, kā arī ar dažu draugu atbalstu viņa sāka izdot nedēļas izdevumu «Sieviešu likums». Viņi 1870. gada aprīlī nodibināja arī Sieviešu tiesību asociāciju, kas pieprasīja dzimumu līdztiesību likuma un morāles priekšā.

Annī Bezanta

Annī Bezantas vārds ir iemūžināts brīvmūrniecības vēsturē ar "Annī Bezantas vienošanos", kas turpināja brīvmūrniecības šķelšanos regulārajā un neregulārajā. Iedvesmojoties no vēlmes sasniegt dzimumu līdztiesību, Annī kļuva par starptautiskā jauktā masonu ordeņa "Cilvēka Tiesības" vadītāju, aktīvi iestājoties par sieviešu integrāciju masonu rindās uz vienlīdzīgiem pamatiem ar vīriešiem. Viņa bija pārliecināta, ka brīvmūrniecība ir ne tikai kopiena, bet arī kustība, kas demonstrē patiesu brālību, kurā abu dzimumu pārstāvji kopīgi strādā cilvēces labā. Annī tika uzņemta ordenī, kas tagad ir pazīstams kā Starptautiskais jauktais brīvmūrniecības ordenis "Cilvēka Tiesības". Salīdzinoši īsā laikā Bezanta organizēja vairākas jaunas ložas ne tikai Apvienotajā Karalistē, bet arī Dienvidamerikā, Kanādā, Indijā, Šrilankā, Austrālijā un Jaunzēlandē, apvienojot tās zem "Britu federācijas" karoga. Annī Bezanta ne tikai lika pamatus Britu ordeņa "Cilvēka Tiesības" federācijai, bet arī ieņēma Lielā komandiera amatu, uzņemoties galveno lomu tās starptautiskajā izplešanās un uzplaukuma nodrošināšanā. Teosofisko mācību ietekme, kas guva rezonansi Anglijas brīvmūrnieku vidū un ko aktīvi popularizēja vadošie Ordeņa locekļi, noveda pie dažu brīvmūrniecības tradīciju atdzimšanas, kuras iepriekš nebija paredzētas Francijas Ritā. Piemēram, tika atjaunots nosacījums par ticību Dievam vai Augstākajai Būtnei. Šo jauninājumu Anglijas Ritā, ko apstiprināja Francija, nosauca par "Annī Bezantas Vienošanos". 1904. gadā tika publicēts atjauninātais Anglijas Rits, kurā šī prasība tika nostiprināta kā pamatprasība. Šajā ritā, kas bija pazīstams kā "Dharmas rituāls", saukts arī par "Bezantas-Ledbitera rituālu" un "Rodeldeila rituālu", bija ietverts mēģinājums atdzīvināt ezoteriskos un mistiskos elementus, kurus teosofi uzskatīja par brīvmūrniecības būtību. Tā rezultātā Ordenis ieguva izteikti garīgu orientāciju, un tā kopējās brīvmūrniecības versija bieži tiek asociēta ar okulto brīvmūrniecības virzienu.