Brīvmūrniecības pēdas Latvijā: Ivans Jelagins un viņa mantojums

Brīvmūrniecības vēsture Latvijā ir cieši saistīta ar izcilākajiem brālības pārstāvjiem, kuri 18. gadsimtā faktiski aizsāka regulāro brīvmūrniecību Krievijas impērijā. Šajā ziņā īpaši ietekmīga personība, kas saistīta ar Latviju, bija Ivans Jelagins (1725-1794) - cilvēks, kurš apvienoja Krievijas impērijas ložas un kļuva par pirmo Krievijas lielmeistaru brīvmūrniecībā.

Dzimis Sanktpēterburgā un cēlies no dižciltīgas ģimenes, Jelagins 13 gadu vecumā uzsāka izglītību ar militāro ievirzi un vēlāk ieguva pulkveža dienesta pakāpi. Vēl būdams kadets, Jelagins dienēja kopā ar citu ievērojamu Krievijas brīvmūrnieku Mihailu Heraskovu. Pēc labas un daudzpusīgas izglītības iegūšanas Jelagins 1748. gadā sāka literāro karjeru, sākotnēji tulkojot franču filozofijas un literatūras darbus krievu valodā. Jelagina darbība kultūras jomā sasniedza augstāko punktu 1760. gados, kad viņš kļuva par galma teātru direktoru un palīdzēja dibināt Krievijas sabiedrisko teātri Sanktpēterburgā.

Jelagina darbība brīvmūrniecībā sākās 1750. gadā, kad viņš tika uzņemts Francijas ložā, bet drīz pēc tam viņš pats nodibināja pirmo ložu pēc angļu sistēmas. Sākotnēji Jelagins bija kritisks pret krievu brīvmūrniecību, norādot, ka brāļus vairāk interesē bezdarbība un teatrālais aspekts, nevis padziļināta masonu rituālu un filozofijas izpēte. Pakāpeniski tuvinoties Anglijas brīvmūrniekiem, Jelagins 1772. gadā saņēma atzinību no Anglijas Lielložas, kas viņu iecēla par Krievijas lielmeistaru. Tostarp viņš ieguva tiesības dibināt jaunas ložas pēc angļu tipa. Līdz ar to Krievijas Lielložas pirmsākumi ir meklējami 1772. gadā un Ivana Jelagina darbībā.

Rīgas Pasaules brīvmūrniecības muzeja krājumā atrodas 1778. gada Urania ložas diploms, ko parakstījis krēsla godājamais meistars (Worshipful Master) Vladimirs Lukins (Wladimer Louquine). Tieši viņš veidoja saikni starp Jelaginu un Anglijas Lielložu. Lukins atveda Jelaginam pirmo brīvmūrnieku konstitūciju grāmatu, kuru 1723. gadā Londonā izdeva Džeimss Andersons. Tieši Lukins kļuva par garantu tam, ka Anglijas loža pilnā mērā atzina Krievijas masonus.

Latvija ieņēma nozīmīgu vietu Jelagina brīvmūrniecības dzīvē. Pēc kļūšanas par Krievijas lielmeistaru viņš dibināja jaunas ložas Sanktpēterburgā, Maskavā, Tallinā un Rīgā. Zīmīgi, ka Jelaginam bija labas attiecības ar vietējo Rīgas aristokrātiju, un 1790. gadā viņš kļuva par vienu no Rīgas ložas “Zur Kleinen Welt” (“Mazā pasaule”) dibinātājiem un goda biedru, kurā darbojās slavenais apgaismotājs Garlībs Merķelis, kurš deva impulsu latviešu nacionālajai pašapziņai.

Turklāt Jelagins bija daudzu muižu īpašnieks Ludzas apriņķī mūsdienu Latgales teritorijā, kā arī sniedza ievērojamu ieguldījumu izglītības, reliģijas un kultūras attīstībā savās muižās. Ir zināms, ka Ivanam Jelaginam piederēja šādas muižas - Balvu, Viļakas, Liepnas, Bēržu, Ruskulovas un Baltinavas.

Zināms, ka 1774. gadā Jelagins uzcēla pirmo pareizticīgo baznīcu Balvos, kā arī atvēlēja līdzekļus vietējās katoļu baznīcas celtniecībai, kuras arhitektūras stils apvieno bizantiešu stilu ar klasicismu. Faktiski tas grauj mūsdienu nacionālistiskos un padomju mītus par krievu un vācu muižnieku, kā arī masonu darbības postošo ietekmi uz vēsturi un kultūru. Patiesībā Jelagins, pateicoties savai brīvmūrnieka nostājai un pārliecībai, attīstīja vietējās pareizticīgo un katoļu kopienas, radīja darbavietas, nodrošināja bāzi vietējo iedzīvotāju garīgajai un laicīgajai izglītībai, kā arī plašākā mērogā veicināja civilizētu dialogu starp katolicismu un pareizticību. Tādējādi var droši atspēkot propagandu par brīvmūrniecībā esošu pret-katolisku vai kopumā pret kristietību vērstu ideoloģisko ievirzi.

Jelaginam patika pavadīt vasaras Viļakas muižā, un to apmeklēja slavenais vācbaltiešu etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce, kurš savos darbos attēloja muižas ikdienas dzīvi. Jelagins, kuram piederēja lielākā daļa muižu mūsdienu Ludzas apkaimē, aktīvi veicināja vietējo izglītību, sekmēja ekonomiku un nekad nekonfliktēja ar vietējo vācbaltiešu muižniecību. Jelagina sociālajā lokā Rīgā ietilpa ievērojamais pedagogs Oto Hermanis fon Fītinghofs, slepenpadomnieks un Rīgas pirmā pastāvīgā teātra dibinātājs. Jelagins Rīgā socializējās arī ar citu slavenu krievu brīvmūrnieku Matveju Mudrovu, ievērojamu ārstu, Maskavas universitātes profesoru un Medicīnas fakultātes dekānu, kurš pirmais Krievijas vēsturē publiski nodeva Hipokrāta zvērestu.

Ivans Jelagins bija viens no spilgtākajiem sava laika brīvmūrniecības pārstāvjiem, kurš deva daudzpusīgu ieguldījumu kultūrā, izglītībā un ekonomikā. Sekojot masonu principiem, Jelagina galvenais uzdevums bija sabiedrības izglītošana, faktiski attīstot humānisma idejas ar mākslas un teoloģijas palīdzību. Viņš stāvēja pie teātra mākslinieciskajiem pirmsākumiem Krievijas impērijā, tostarp Latvijas teritorijā, visādi veicināja dialogu starp pareizticīgo un katoļu garīdzniecību un stingri nostiprināja Krievijas brīvmūrniecību kā filozofisku brālību, kas galvenokārt kļuva vērsta uz brāļu iekšējo garīgo darbu ar sevi. Var droši apgalvot, ka tikai pateicoties Jelaginam, brīvmūrniecība deva tik bagātīgu pienesumu visos Krievijas apgaismības aspektos un kļuva par intelektuālo bāzi nākamajiem masonu apgaismotājiem, tādiem kā Nikolajs Novikovs, Semjons Gamaleja, Johans Georgs Švarcs u.c.