no kurienes nāk baumas par orģijām un zoofīliju

Rīgas pasaules brīvmurniecības muzeja kolekcija ir papildināta ar vēstuli, kuru 1868. gadā Amands Noits - pazīstams beļģu prokatolisks publicists un cīnītājs ar brīvmūrniecību - uzrakstīja Orleānas bīskapam Fēliksam Dupanlū.

Vēstulē Noits citē dažas tēzes no paša grāmatas — divu sējumu darba “Franc-Maçonnerie soumise au grand jour de la publicité à l'aide des document authentiques” – un atsaucas uz saviem rakstiem, kas publicēti Beļģijas laikrakstos. Puublicists runā par zoofīliju brīvmūrniecībā un ordeņa cīņu pret katoļu baznīcu.

"Es garantēju, monsinjor, visu manos divos sējumos citēto dokumentu precizitāti," raksta žurnālists. - Dažu dokumentu oriģināli man ir no Beļģijas ložām."  Noits sūdzas bīskapam, ka viņš vairākkārt ir sazinājies ar dažādām masonu organizācijām, taču nav saņēmis atbildi ne uz vienu no saviem lūgumiem. "Es nosūtīju sava raksta kopiju vairākiem laikrakstiem, kas pieder ložām, un saņēmu... noraidījumu? Nē.....absolūts klusums," viņš žēlojas.

Tajā pat laikā Noits uzsver, ka atšķirībā no citiem brīvmūrniecības kritiķiem viņš atbildīgi attiecas pret faktu pārbaudi. Publicists kā piemēru min sava kolēģa M. de Sentobēna tekstu, kurā masoni tiek apsūdzēti tajā, ka apmāca viens otru izvirtībā un sakaros ar prostitūciju, kam, pēc paša Noita domām, nav dokumentāru pierādījumu.

Vēstules beigās Noits lūdz Dupanlū sniegt atsauksmi par grāmatu. "Es būtu priecīgs, ja mans darbs varētu saņemt Orleānas bīskapa publisku atbalstu," viņš raksta.

Šajā laika periodā Noits nebija vienīgais ar šādiem uzskatiem. Bīskaps Dupanlū, kuram Amands Noits adresē savu apbrīnu un lūgumu atbalstīt viņa pētījumus, bija ļoti slavens sludinātājs un rakstnieks, dedzīgs garīdznieks, kas 1870. gados Francijā bija slavens ar savu cīņu pret sieviešu laicīgo izglītību.

Savās pretenzijās pret masonu ložu darbību Dupanlū ne tikai sašuta par masonu "plaši izplatīto dzeršanu" un atkarību no "rituālās prostitūcijas", bet arī visai aizspriedumaini pārmeta "mūrniekiem", ka viņi neko nebūvē un neražo: "Kas attiecas uz masonu tehnisko darbu, neviens šeit nav dzirdējis, ka viņi ar to nodarbotos vai vispār būtu kaut ko darījuši. Mēs zinām par viņu darbiem pie pusdienu galda brālīgās maltītēs; viņi ņem rokās cirvjus un izliek lielgabalus un mucas; mēs arī zinām, ka Godājamais meistars rokās tur āmuru un ka meistari strādā reizēm pie neapstrādāta stūra akmens, reizēm pie kubiska akmens, bet mēs nekad neesam redzējuši nevienu viņu radītu mākslas priekšmetu, nekad neesam dzirdējuši, ka kāds brīvmūrnieks, loža vai Lielie Austrumi būtu nosūtījuši uz kādu valsts vai starptautisku izstādi mākslas darbu - arhitektūras būvi, skulptūru, gleznu, gravīru utt. utt." (L'ALLOCUTION DE PIE IX ET LA MAÇONNERIE. 129. lpp.).

Pateicoties savai moralizēšanas tieksmei, bīskaps savas dzīves laikā kļuva par vairāk nekā simts populāru satīrisku kupletu ar aizskarošu saturu varoni, kas tika dziedāti dziesmas "Cadet Roussel" melodijā. Piemēram, šādi:

Pjērs Dupanlū to izdarīja ar Sfinksu,

Naktī un no aizmugures, tomēr viņš sacīja:

“Viņa tik dīvaini smaida

Jo joprojām nezin kurš tas bija!”

Raksturīga šo dzejoļu iezīme ir tā, ka varonis visās situācijās risina problēmas ar sava dzimumorgāna palīdzību, kā rezultātā izdara negantības un visdažādākās neķītrības, par ko viņš vienmēr tiek personīgi apvainots. Spriežot pēc dzejoļu milzīgās popularitātes laikabiedru vidū, ne viss bija izdomājums, un dažviet bija atrodama samērā asa satīra par bīskapa reālo dzīvi un darbību.

Faktiski viss stāsts par kupletiem mums ir zināms no pirmavota, pateicoties Gijoma Apollinēra grāmatā "Par māksliniekiem un rakstniekiem" aprakstītajām vēsturiskajām liecībām:

"Reiz, kad pa Senandrēdezāras ielu gāja studentu kompānija, dziedot "Dziesmu par Tēvu Dupanlū", kas ir tik profāna, ka nav iespējams to citēt, Līka kungs man pastāstīja par saikni, kas pastāvēja starp dižo prelātu, kurš padarīja slavenu Dupanlū dzimtas vārdu, un diviem slavenākajiem brīvdomātāju un satīriķu darbu izdevējiem, zinātniekiem Izidoru Lizē un Alsidu Bonē," teikts rakstnieka grāmatā. - "Es nezinu, vai "Dziesma par Tēvu Dupanlū" kādreiz ir tikusi iespiesta, taču tā ir zināma gandrīz visiem. Tā pamudināja Žila Marī kungu, kurš nebūt nav populārs rakstnieks, izdot lielisku satīrisku krājumu "Dupanlū kunga varoņdarbi", nelielu dzejoļu grāmatu, kas ir kļuvusi vai noteikti kļūs par retumu. Priekšvārdā autors raksta:

"Franču dziesma, izsmejoša un izvirtīga, nežēlojot ne karavīrus, ne baznīcas pārstāvjus, pārvērta šo prelātu par sava veida Priapu jeb kristīgo Karagozu, apveltot viņu ar neticamām prokreatīvām spējām un padarīja par leģendu jau viņa dzīves laikā. "Dziesmas par Tēvu Dupanlū" pirmsākumi, visticamāk, meklējami Luija-Filipa valdīšanas pēdējos gados.

Dupanlū kungs (de pavone lupus), kuru pārmaiņus sastopam gaisa balonā, vilciena vagonā, institūtā, operā un pat - vienkārša anahronisma dēļ - šķērsojot Berezinu, gandrīz pusgadsimtu bija mūsu karavīru īsta erotiska un patriotiska kulta objekts, kuri dziedāja par viņa varoņdarbiem, lai mazliet izklaidētos garo maršu un garlaicīgo manevru laikā."

Kuriozs monsinjora Dupanlū pedagoģisko centienu rezultāts!"

Taču acīmredzot šim prelātam, kurš tomēr bija svēts vīrs, piemita zināms neveselīgs spēks, kura sakarībā, iespējams, nevar minēt citu piemēru. Jo tomēr viņa audzēkņi seminārā bija Izidors Lizē un Alsids Bonē, kuru darbības un erudīcijas lauks visbiežāk bija literatūra, un viņu skolotāja savdabīgā slava šo lauku paplašināja visnegaidītākajā veidā".

Cīņai starp katoļu baznīcas pārstāvjiem un brīvmūrniekiem ir sena vēsture, kas aizsākās renesanses laikmetā, kad masonu priekšteči - kristīgie kabalisti-mistiķi un humānisti pretojās katoļu dogmatiķiem. Tas, cita starpā, noveda pie baznīcas šķelšanās 1517. gadā un reformācijas sākuma. Turklāt drīz pēc Anglijas Lielložas publiskās dibināšanas 1717. gadā jau 1738. gadā tika izdota pāvesta Klementa XII parakstīta bulla par pāvesta baznīcas un brīvmūrniecības nesaderību.

Notikumu laikā, kas aprakstīti Noita vēstulē Orleānas bīskapam, baznīca centās pārņemt pat tik neitrālu jomu kā labdarība: līdz 19. gadsimta vidum gandrīz visās Eiropas katoļu valstīs šī joma bija katoļu rokās. Baidoties no protestantu un citu reliģisko kustību konkurences, katoļi apspieda visus savu reliģisko pretinieku centienus.

Kad 1833. gadā tika dibināti Beļģijas Lielie Austrumi, filantropija tika uzskatīta par vienu no veidiem, kā brīvmūrniecība varētu padarīt pasauli labāku. Viena no galvenajām ložām galvaspilsētā tika nosaukta par "Filantropijas draugiem": brīvmūrnieki daudz labprātāk sevi dēvēja par "filantropiem", nevis "labdariem". Šādi viņi uzsvēra, ka viņu gadījumā palīdzība trūkumcietējiem tiek sniegta dēļ mīlestības pret tuvāko, nevis vadoties no mīlestības pret Dievu. 

Vēstules bīskapam autors Amands Noits norādīja, ka masoni nodarbojās ar labdarību tikai sava personiskā labuma dēļ.

"Mēs ar pašas brīvmūrniecības iesniegto dokumentu palīdzību parādīsim, ka Beļģijā un Francijā filantropija nesedz pat tūkstošdaļu no tā, ko sniedz katoļu labdarība," raksta publicists.

Cīņa starp prokatoliskajiem konservatīvajiem un brīvmūrniekiem nepazuda arī 20. gadsimtā, kad galvenās konservatīvo izplatītās pretmasoniskās tēzes kļuva par pamatu 20. gadsimta fašistiskajām doktrīnām, kuru mērķis bija Eiropas brīvmūrniecības totāla iznīcināšana.