Johans Augusts fon Štarks: vācu, latviešu un krievu brīvmūrniecība

Šīs nedēļas objekts ir slavenā vācu pedagoga un brīvmūrnieka Johana Augusta fon Štarka (1741-1816) grāmata "Svētais Nikasijs, jeb interesantu brīvmūrnieku vēstuļu krājums masoniem un tiem, kas tādi nav" (Saint Nicaise oder eine Sammlung merkwürdiger maurerischer Briefe, für Freymäurer und die es nicht sind), kas izdota autora dzīves laikā 1785. gadā.

Johans Augusts fon Štarks ir dzimis 1741. gadā Šverinā un bija vietējā luterāņu mācītāja dēls. Vēloties iet tēva pēdās, Štarks iestājās Getingenes universitātē, kur studēja teoloģiju un austrumu valodas, kas vēlāk veicināja viņa interesi par brīvmūrniecības izcelsmi un ebreju garīgā mantojuma izpēti brālībā. Svarīgi atzīmēt, ka Štarks bija nozīmīga 18. gadsimta vācu orientālista Johana Dāvida Mihaēlisa students, pie kura viņš padziļināti studēja senebreju valodu un Vecās Derības teoloģiskos aspektus.

Ir zināms, ka tieši studiju laikā fon Štarks tika uzņemts vietējā masonu ložā Getingenē, iespējams, 1761. gadā. Tajā pašā laikā viņš saņēma darba piedāvājumu un devās uz Sanktpēterburgu, kur pasniedza orientālistiku un vienlaikus bija vietējās luterāņu kopienas garīgais līderis.

Uzturēšanos Sanktpēterburgā var uzskatīt par liktenīgu momentu Štarka dzīvē, jo tieši šajā pilsētā viņš iepazinās ar grieķu izcelsmes dižciltīgo krievu karavadoni un brīvmūrnieku Pēteri Melissino (1726-1797). Pēteris Melissino bija cēlies no Grieķijas Kefalonijas salas, kā arī bija viens no senāko bizantiešu dzimtu pēctečiem, kura sakņojās senās Konstantinopoles aristokrātijā 9. gadsimta sākumā un ar radniecības saitēm bija savīta ar Bizantijas imperatoriem. Sanktpēterburgā Melissino bija viens no sava laika aktīvākajiem brīvmūrniekiem. Viņu īpaši interesēja alķīmija, kā arī iespējamā slepeno zināšanu pēctecība caur seno Ēģipti, Grieķiju un Jūdeju uz brīvmūrniecību ar templiešu ordeņa starpniecību.

1760. gadu beigās Štarks atgriezās Getingenē, kur palīdzēja dibināt ložu Striktās observances rituālā, kuras būtībā bija saistīta ar uzticību kristietībai un jau minētā versija par senākām brīvmūrniecības saknēm, kas sniedzas līdz templiešiem un caur tiem - līdz senajiem jūdiem, grieķiem un ēģiptiešiem. 1768. gadā Štarks masonu uzdevuma sakarā atkal apmeklēja Sanktpēterburgu, pēc tam viņš devās uz Kēnigsbergu, lai pasniegtu austrumu valodas. Zīmīgi, ka šajā laikā Štarks dzīvoja kaimiņos un uzturēja ciešus kontaktus ar filozofu Imanuelu Kantu.

Turpinot studijas, Štarks 1773. gadā ieguva doktora grādu teoloģijā un sāka pētīt grieķu-romiešu reliģijas, īpaši sengrieķu mistēriju, ietekmi uz agrīno kristietību. Konkrēti šai koncepcijai bija veltīts Štarka filozofiskais darbs "Hefaistions", kas tika publicēts 1775. gadā un izraisīja teoloģiskus strīdus protestantiskajā Eiropā.

1776. gadā Štarks saņēma kārtējo uzaicinājumu un pārcēlās uz Mītavu (tagadējā Jelgava, Latvija), lai pasniegtu filozofiju Mītavas Akadēmiskajā ģimnāzijā, kas bija pazīstama arī kā Academia Petrina. Šeit Štarks dzīvoja līdz 1781. gadam un aktīvi darbojās vietējās masonu ložās, būdams pilsētas galvenās ložas "Pie trim kronētiem zobeniem" (Zu den drei Gekrönten Schwerdtern) biedrs. Turklāt Mītavā Štarks uzrakstīja darbu "Kristīgās baznīcas pirmā gadsimta vēsture" (Geschichte der christlichen Kirche des ersten Jahrhunderts), kas tika publicēts 1779. gadā.

Laikabiedri atzīmēja, ka ar vecumu Štarks kļuva arvien konservatīvāks, iebilstot pret sekulārām tendencēm brīvmūrniecībā un stingri pieturoties pie savas tēzes par brālības seno izcelsmi un tās tuvību kristietībai. 1781. gadā Štarks pameta Mītavu un devās uz Darmštati, kur pavadīja atlikušos mūža gadus.

Pakāpeniski attālinoties no saviem agrākajiem uzskatiem, Štarks sāka kritizēt Striktās observances rituālu un to dibinātāju baronu Karlu Gothelfu fon Hundu, apsūdzot viņu sazvērestībā. Štarks noliedza, ka ordeni vada spekulatīvi "augstākie nezināmie", kas vēlāk arī izrādījās paša barona fon Hunda izdomājums.

Tieši šai tēmai ir veltīta grāmata no Rīgas Brīvmūrniecības muzeja krājuma "Svētais Nikasijs, jeb interesantu brīvmūrnieku vēstuļu krājums masoniem un tiem, kas tādi nav". Tajā Štarks kritizē laicīgos franču apgaismotājus un Strikto observanci, taču neatsakās no teorijas, ka brīvmūrniecība ar templiešu starpniecību mantojusi antīkās zināšanas.

Tajā pašā laikā Štarks sāka noliegt brīvmūrniecības un seno reliģisko kultu kontinuitāti, norādot tikai uz to ideoloģisko ietekmi uz brālības struktūras un rituālu veidošanos. Štarka galvenā tēze bija doma, ka starp brīvmūrniecību, kristietību un sengrieķu mistērijām nav ideoloģisku pretrunu un visi minētie elementi ir daļa no vienotas garīgas sistēmas, kas sekmē cilvēka iekšējo attīstību. Jāuzsver, ka Štarka paraksts ir atrodams uz 1786. gada Lielo konstitūciju dokumenta, kas ir pamats Labotajam Skotu rituālam, ar kuru faktiski aizstāja Strikto observanci.

Franču revolūcijas laikā Štarka uzskati kļuva vēl konservatīvāki, un vēlāk viņš apsūdzēja franču apgaismotājus, kā arī iluminātu ordeni (kas tajā laikā atradās pagrimuma stāvoklī) plašā sazvērestībā pret Francijas monarhiju. Šo ideju viņa laikabiedri uztvēra negatīvi, turklāt arī pats Štarks tika apsūdzēts sazvērestības teoriju veidošanā, būtībā tādēļ, ka savos darbos viņš nenorādīja to, ka masoni Francijā bija abās pusēs - gan revolucionāri, gan viņu pretinieki.

19. gadsimta sākumā Štarks turpināja polemiku ar politizētajiem brīvmūrniekiem, stingri pieturēdamies pie mūsdienu regulārajai brīvmūrniecībai tuviem uzskatiem, proti, ka brīvmūrniekiem nevajadzētu diskutēt vai iejaukties politiskajā un reliģiskajā sfērā.

Johanu Augustu fon Štarku var uzskatīt par vienu no interesantākajiem 18. gadsimta masonu domātājiem. Tieši uz viņa dzīves piemēra var skaidri saskatīt brīvmūrniecības metamorfozes 18. gadsimta otrajā pusē, dažādu brīvmūrnieku sistēmu attīstību un intelektuālo sāncensību Apgaismības laikmeta domātāju prātos.