Kaljostro un seno ēģiptiešu brīvmūrniecība

Alessandro Kaljostro (1743-1795) ir viena no mīklainākajām un skandalozākajām 18. gadsimta personībām. Pasludinājis sevi par alķīmiķi un burvi, kā arī iestājies brīvmūrniecībā, Kaljostro atstāja pēc sevis ļoti pretrunīgas pēdas: viņu vai nu godināja kā izcilu ezotēriķi un domātāju, vai nosodīja kā šarlatānu. Kaljostro biogrāfijā liktenīgu lomu nospēlēja tieši Mītava (mūsdienu Jelgava, Latvija), kur viņš sasniedza slavas virsotni, bet vēlāk tika atmaskots savās avantūrās. Neraugoties uz savu skandalozo reputāciju, Kaljostro kļuva par sava veida simbolisku 18. gadsimta inteliģences iemiesojumu, kurai piemita tieksme pēc slepenām zināšanām un vēlme veidot slēgtas sabiedrības.

Kaljostro īstais vārds bija Džuzepe Balzamo un viņš piedzima 1743. gadā Palermo, Sicīlijā, trūcīgā ģimenē. Balzamo tēvs agri nomira un viņa māte centās nodrošināt ģimeni, sūtot Balzamo mācīties skolā pie katoļu baznīcas, kur viņš iemācījās lasīt, rakstīt, kā arī apguva latīņu valodu. Baznīcas skolā viņš apguva arī matemātikas, ķīmijas un medicīnas pamatus. Jau agrīnā vecumā jaunais Balzamo izrādīja interesi par okultismu un alķīmiju, iespējams, lasot renesanses laika literatūru par alķīmiju un astroloģiju, kas bija pieejama vietējo Sicīlijas klosteru bibliotēkās.

Savu pirmo noziegumu Balzamo pastrādāja 1764. gadā Sicīlijā, kad viņš pierunāja pazīstamo juvelieri Vinčenco Marano doties ekspedīcijā uz Pellegrīno kalnu netālu no Palermo. Balzamo apgalvoja, ka zem kalna atrodas senas bagātības, kuras sargā maģiskas būtnes, pret kurām viņš zināja slepenas burvestības. Turklāt, aizbildinoties ar aizsardzību pret ļaunajiem spēkiem, viņš bija pierunājis juvelieri paņemt līdzi daudz naudas. Kad viņi nonāca pie domājamās dārgumu atrašanās vietas, Marano saņēma no Balzamo spēcīgu sitienu pa galvu un zaudēja samaņu. Kad viņš pamodās, viņš uzzināja, ka Balzamo bija viņu aplaupījis un aizbēdzis uz Mesīnu, bet drīz vien pametis Sicīliju un devies uz Romu.

Tiek uzskatīts, ka laikā no 1764. līdz 1768. gadam Balzamo izdomāja sev pseidonīmu Alessandro Kaljostro, viltojot dokumentus un pieņemot grāfa titulu. 1768. gadā Kaljostro apprecējās ar Lorencu Feličiani (1751-1794) un sāka strādāt Romas aptiekās. Romā Kaljostro sadraudzējās ar viltvārdi un avantūristu, kurš sevi dēvēja par marķīzu de Aliettu un kurš bija vairākkārt notiesāts par dokumentu viltošanu un naudas zādzību. Kaljostro un Alietta kopā izdomāja leģendu, ka viņi apmeklējuši Ēģipti, kur ieguvuši slepenas zināšanas. Pats Kaljostro sāka apgalvot, ka viņš personīgi ticies ar dievību Hermeju Trismegistu un atrisinājis seno ēģiptiešu mistērijas. Šādi stāsti piesaistīja cilvēkus, un daudzi intelektuāļi noticēja Kaljostro vārdiem, neraugoties uz to, ka seno ēģiptiešu valoda un rakstība tika atšifrēta tikai 1822. gadā.

Sakarā ar masīvu dokumentu viltošanu un aresta draudiem Kaljostro aizbēga uz Lisabonu, Portugālē. Šeit viņš iepazinās ar britiem un nolēma doties uz Londonu, kur apgalvoja, ka Ēģiptē uzzinājis nemirstības noslēpumus, un sāka pārdot eliksīrus, kas, pēc viņa teiktā, palēnina novecošanu. Ir zināms, ka Kaljostro 1777. gada sākumā tika uzņemts brīvmūrnieku ložā «Espérance» Nr. 289 Londonā. Turklāt tieši Londonā Kaljostro sāka apgalvot, ka var sazināties ar mirušo dvēselēm, un pārdeva akmeņus, kuriem «piemita maģisks spēks».

1778. gadā viņš devās uz Franciju, pēc tam ceļoja pa mūsdienu Vācijas teritoriju, kur aktīvi izplatīja «Ēģiptes ritu» - rituālus un simbolismu ar seno ēģiptiešu tematiku, kas esot aizgūti no ēģiptiešu mistērijām. Lielākā daļa brīvmūrnieku noraidīja Kaljostro mācības, saucot viņu par viltvārdi un apsūdzot krāpniecībā.

Tomēr īpaši veiksmīgi izvērtās Kaljostro uzturēšanās Mītavā. Ierodoties Kurzemes hercogistes galvaspilsētā 1779. gada sākumā, Kaljostro ieguva vietējā muižnieka Kristofera Georga fon Mēdema uzticību, kurš bija Mītavas masonu ložas «Pie trim kronētiem zobeniem» («Zu den drei Gekrönten Schwerdtern»), meistars. Turklāt Mēdema brāļameita Elīza fon der Rekke pat iemīlējās Kaljostro.

Mītavā Kaljostro gandrīz uzreiz tika uzņemts Mēdema masonu ložā, sāka vadīt spiritistiskus seansus, pārdot burvju akmeņus un nemirstības eliksīrus. Viņš apgalvoja, ka viņa īstais vecums ir vairāk nekā 2000 gadu un ka viņš ir senais romietis, kas atrisinājis sengrieķu mistērijas un saņēmis nemirstības dāvanu. Tajā pašā laikā Kaljostro nodibināja savu adaptīvo masonu «Trīs kronēto siržu» ložu («Loge d’Adoption des trois Cœurs couronnés») seno ēģiptiešu tematiku, kurā tika uzņemti gan vīrieši, gan sievietes.

Sākotnēji Kaljostro bija ļoti populārs un guva vietējo iedzīvotāju uzticību, kurus sajūsmināja viņa maģiskie priekšnesumi. Mītavas pilsētnieku atmiņas par Kaljostro brīnumiem ir saglabājušās līdz mūsdienām. Piemēram, Kaljostro stāstīja cilvēkiem, ka viņam parādījies erceņģelis Mihaēls, kas tajā dienā esot palīdzējis kādam vietējam muižniekam un viņa neticīgajam dēlam noticēt Dievam. Tāpat vietējie iedzīvotāji bieži runāja par Kaljostro paranormālajām gaišredzības spējām un viņa spēju redzēt notikumus no attāluma.

Taču tieši Mītavā Kaljostro pirmo reizi tika publiski atmaskots. Tas notika kārtējā spiritiskā seansa laikā, kad Kaljostro sazinājās ar mirušo dvēselēm. Pēc seansa grāfa Mēdema nepilngadīgais radinieks atzinās, ka Kaljostro esot licis viņam pirms seansa sniegt iepriekš iegaumētas atbildes uz jautājumiem, tādējādi pilnībā atmaskojot viņa spēju sazināties ar mirušo dvēselēm. Tas ļāva Elīzai fon der Rekkei uzrakstīt grāmatu «Šarlotes Elizabetes fon der Rekkes, dzimušas grāfienes Mēdemas, savāktais apraksts par slavenā Kaljostro uzturēšanos Mītavā 1779. gadā un viņa tur veiktajām maģiskajām darbībām», kurā tika atmaskota slavenā avantūrista darbība.

1780. gadā Kaljostro steigā pameta Mītavu un devās uz Sanktpēterburgu, apņēmības pilns iegūt imperatores Katrīnas II uzticību un iefiltrēties karaļnamā. Tomēr Elīza fon der Rekke sarakstījās ar ķeizarieni un spēja viņu iepriekš brīdināt par Kaljostro. Faktiski tas bija slavenā šarlatāna beigu sākums.

Sanktpēterburgā Kaljostro iepazinās ar slaveno brīvmūrnieku - pirmo Krievijas lielmeistaru Ivanu Elaginu, kā arī ar kņazu un feldmaršalu Grigoriju Potjomkinu. Tomēr Kaljostro ātri vien tika atmaskots kā krāpnieks, īpaši saistībā ar viltotu juvelierizstrādājumu pārdošanu. Pēc tam viņš pameta Sanktpēterburgu, nodzīvojotKrievijas impērijas galvaspilsētā tikai deviņus mēnešus. Kaljostro darbība vēlāk kļuva par pamatu komēdijai «Krāpnieks», ko personīgi sacerēja Katrīna II.

Pēc Sanktpēterburgas Kaljostro caur Mītavu devās uz Varšavu, kur pastrādāja īpaši lielu krāpniecību. Sākotnēji Kaljostro ieguva Varšavas muižnieku uzticību, kuri vēlējās uzzināt nemirstības noslēpumus. Viņš nodibināja masonu ložu ar seno ēģiptiešu tematiku, kas bija līdzīga ložai Mītavā. Kaljostro apgalvoja, ka trīs nedēļu laikā veiks alķīmisku transmutāciju - parastos metālus pārvērtīs zeltā un sudrabā. Izsludinātajā dienā izrādījās, ka Kaljostro ir aizbēdzis no Varšavas, nozogot ārkārtīgi lielu daudzumu zelta un juvelierizstrādājumu no pieviltajiem cilvēkiem.

Pēc tam Kaljostro pārcēlās uz Strasbūru, kur arī nodibināja brīvmūrnieku ložu, un vēl vēlāk devās uz Parīzi, kur 1784. gadā kļuva par Marijas Antuanetes kaklarotas afēras dalībnieku. Lietas būtība bija tāda, ka Kaljostro palīdzēja krāpniecei Žannai de Lamotai, kura pārliecināja kardinālu Luiju de Rogānu, ka karaliene Marija Antuanete esot vēlējusies iegādāties dārgu briljantu kaklarotu, bet nav varējusi to darīt atklāti. Rogāns, vēloties izpelnīties karalienes labvēlību, iesaistījās darījumā, bet galu galā atklāja, ka ir piekrāpts. Kaljostro, būdams kardināla Rogāna tuvs paziņa, tika arestēts un apsūdzēts krāpšanā, taču vēlāk tika attaisnots. Tiesas procesa laikā viņš noliedza savu līdzdalību krāpšanā, taču skandāls jau bija nodarījis nopietnu triecienu viņa reputācijai. Šī lieta patiesībā nostiprināja Kaljostro kā galvenā Eiropas avantūrista tēlu sabiedrībā.

Kaljostro pēdējā pietura bija Roma, kur viņš tika arestēts 1789. gadā pēc mēģinājuma dibināt brīvmūrnieku ložu. Šī apsūdzība bija tikai iegansts, lai apcietinātu pašpasludināto grāfu, kurš bija ieguva tik daudz ienaidnieku visā Eiropā, ka tas ļāva Kaljostro tiesāt viņa dzimtajās zemēs. Viņu ātri apsūdzēja īpaši lielās krāpnieciskās darbībās un notiesāja uz nāvi, taču pāvests Pijs VI pēdējā brīdī pirms nāvessoda izpildes sodu aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Kaljostro tika ieslodzīts San Leo pilī Emīlijas-Romanjas reģionā, kur viņš 1795. gadā nomira. Pētnieki uzskata, ka vietējās varasiestādes ļāva Kaljostro noindēt pēc viņa apkrāpto upuru lūguma.

Neraugoties uz viņa pretrunīgo reputāciju, Kaljostro ietekme ir jūtama vēl šodien. Jau savas dzīves laikā viņš kļuva par daudzu literāro darbu varoni, un 19. gadsimtā viņa tēlu izmantoja tādi pasaules literatūras klasiķi kā Aleksandrs Dimā, Aleksejs Tolstojs, Mihails Kuzmins un Umberto Eko.

Mūsdienu brīvmūrniecības pētnieki uzskata, ka Kaljostro bija viens no pirmajiem, kas brālībā popularizēja seno ēģiptiešu tematiku. 18. gadsimtā rituāliem, kuru pamatā bija zudusī seno ēģiptiešu gudrība, piemita tīri spekulatīvs un kosmētisks raksturs. Taču līdz ar ēģiptoloģijas attīstību un ēģiptiešu rakstības atšifrējumu senās Ēģiptes tēls, tostarp dievības un tradīcijas, ieguva arvien dziļāku filozofisku raksturu. Tā kā ēģiptiešu hieroglifi tika atšifrēti Francijā, tieši šeit 19. gadsimta pirmajā pusē oficiāli tika izveidots «Memfisas Austrumu rituāls». Tas bija stimuls masonu ložu ar seno ēģiptiešu tematiku atvēršanai visā Eiropā un ASV.

Ēģiptes rituālu brīvmūrniecībā galīgi apstiprināja mūsdienu Itālijas apvienotājs un militārais līderis Džuzepe Garibaldi, kurš 1881. gadā nodibināja «Seno un sākotnējo Memfisas-Micraima ritu». Šis brīvmūrniecības rituāls pastāv vēl šodien un atrodas Francijas Lielo Austrumu jurisdikcijā. Tas ir viens no ezotēriskākajiem brīvmūrniecības rituāliem, un tā pamatā ir seno ēģiptiešu mitoloģija, hermētiskās un kabalistiskās idejas, turklāt tas ietver līdz pat 99 grādiem. Svarīgi atzīmēt, ka ēģiptiešu un austrumu simbolika rituālos, kā arī atsauces uz senajām ēģiptiešu dievībām, piemēram, Izīdu, Horu un Ozīrisu, nav pretrunā ar brīvmūrniecības pamatprincipiem. «Memfisas-Micraima rits», tāpat kā pārējie brīvmūrniecības rituāli, balstās uz kopīgiem humānisma ideāliem, un senā ēģiptiešu simbolika kalpo kā viens no līdzekļiem filozofisko zināšanu nodošanai un cilvēka morāles attīstībai.

Priekšmeti no muzeja kolekcijas:

Grāfa Kaljostro prasība Francijas parlamentam un aizstāvības memorands, 1786. gads.;

Satīriska gravīra «Grāfs Balzamo pārdod balzamus ložā Antiquity» James Gillray, Anglija, 1786.