Masonu vēstuļu arhīvs no Franču revolūcijas laikiem

Francijas revolucionāro notikumu gadadienā mēs piedāvājam šīs nedēļas eksponātu - masonu vēstuļu arhīvu no Franču revolūcijas laikiem.

Dokumenti aptver laika posmu no 1783. līdz 1791. gadam. Tostarp arhīvā atrodamas Francijas brīvmūrnieku vēstules no revolucionāro notikumu gadiem (1789-1791).

Kā zināms, par Franču revolūcijas sākumu tiek uzskatīta Bastīlijas ieņemšana 1789. gada 14. jūlijā, kad nemiernieki ieņēma cietoksni, tādējādi aizsākot cīņu pret monarhijas iekārtu. Bastīlijas ieņemšana joprojām ir viens no svarīgākajiem svētkiem mūsdienu Francijā, kas simbolizē republikāniskās un demokrātiskās idejas, kā arī masonu filozofijas pamatideālus - brīvību, vienlīdzību un brālību.

Masonu vēstulēs ir plaši apspriesta nepieciešamība pēc politiskas vienotības un vienlīdzības kā plaukstošas un labklājīgas sabiedrības pamata. Francijas masoni revolūcijas sākumā norādīja, ka tieši masonu principu ieviešana politikā novērsa iepriekšējo nevienlīdzību starp sabiedrības grupām un vājināja absolūtās monarhijas ideju, tādējādi atgriežot Francijas sabiedrībai brīvību.

Tajā pašā laikā arhīvā tiek atzīmēts, ka jau no pirmajām revolūcijas dienām brīvmūriecība saskārās ar nepamatotiem apmelojumiem. Francijas brīvmūrnieki atzīst brālības filozofijas ietekmi uz revolūcijas ideāliem, taču kategoriski nosoda jebkādu vardarbību. Viņi uzsver, ka arī lielo satricinājumu laikā brīvmūrniecība pieturējās pie tolerances kā brālības pamatprincipa. Vēstulēs norādīts, ka brīvmūrniecība praktizēja apgaismības ideālus ilgi pirms tādiem franču domātājiem kā Ruso un Voltērs, kurus uzskata par Franču revolūcijas ideoloģiskajiem iedvesmotājiem. Turklāt arhīvā atrodams tiešs vardarbīgu revolūciju nosodījums un aicinājumi uz garīgo revolūciju - zināšanu apguvi. Šo aspektu brīvmūrnieku ložas 18. gadsimtā nodeva sabiedrībai caur apgaismības ideju izplatīšanu, kas nostiprināja pilsoniskas un humānas sabiedrības koncepciju.

Līdz pat mūsdienām pastāv sazvērestības teorijas par vispārēju masonu sazvērestību un monarhiju iznīcināšanu. Tomēr Francijas brīvmūrnieki 1790. gada vēstulē šo mītu atspēko, norādot sekojošo: «Neatkarīgi no tā, vai brīvmūrnieks dzīvo republikā, absolūtā monarhijā, mērenā vai jauktā monarhijā, visur viņš ir pilsonis, visur viņš ievēro likumus, visur viņš ciena tos, kas ir to sargātāji: viņa principi un tikumi ir tik stipri, ka viņš saglabā savu brīvību pat vispatvaļīgākā despotisma apstākļos; viņa raksturs ir tāds, ka viņš izraus dunci no rokas, kas grib to iedurt despotam sānos; un viņš sacīs despotam: mācies novērtēt un cienīt cilvēkus». Šis citāts uzsver masonu pietruēšanos pie bībliskajiem, kā arī renesanses humānisma ideāliem - mīlestībai pret tuvākajiem, zināšanu apguvi un sabiedrības uzlabošanu caur sevis pilnveidošanu.

Šī tēma tiek turpināta arī citās vēstulēs, kurās tiek noraidītas apsūdzības sabiedrības kūdīšanā uz sacelšanos un nosodīts jebkāda veida fanātisms. Piemēram, 1790. gada vēstulē teikts, ka brīvībai, vienlīdzībai un brālībai jābūt Francijas jaunās politiskās iekārtas pamatprincipiem un morālajam kompasam. Šie aspekti kļuva par pirmās Francijas konstitūcijas pamatu 1791. gadā. Daudzās vēstulēs aplūkoti brālības ikdienas aspekti, piemēram, ikgadējo ziedojumu summas un ložu organizācija šajā sarežģītajā laikā.

Vienā no vēstulēm ir pieminēts Francijas Lielo Austrumu Lielmeistars Filips Egalitē, Orleānas hercogs – aristokrāts no Burbonu dinastijas un karaļa Luija XVI asinsradinieks. Filips Egalitē bija viens no ievērojamākajiem brīvmūrniekiem, kas aktīvi iesaistījās politikā. Faktiski Egalitē pieturējās pie Lielbritānijas piemēra iedvesmotas konstitucionālās monarhijas idejas, ko var uzskatīt par mēģinājumu rast politisku kompromisu.

Tomēr Filipa Egalitē cēlos politiskos ideālus aizēnoja Luija XVI tiesas prāva 1792. gada decembrī, kad karalis tika notiesāts uz nāvi. Pirms tiesas procesa Filips Egalitē bija teicis savam tuvākajam lokam, ka balsos pret sava brālēna sodīšanu ar nāvi, taču tiesas procesa laikā, acīmredzot baidoties no radikālās Montanjāru («Montagnards») partijas deputātiem, viņš balsoja par nāvessoda izpildi karalim. Tas šokēja pat paša Egalitē atbalstītājus, savukārt viņa notiesātais brālēns sacīja: «Man ļoti sāp, ka Orleānas hercogs, mans radinieks, balsoja par manu nāvi». Filips Egalitē 1793. gada beigās pats tika sodīts ar nāvi par apsūdzībām saistībā ar pretrevolūcionāru darbību.

Kopumā Francijas brīvmūrnieku vēstuļu arhīvs spilgti ataino Franču revolūcijas laikabiedru un aculiecinieku noskaņojumu. Šīs vēstules ilustrē tiekšanos pēc humānisma un apgaismības ideāliem, vēlmi radīt harmonisku un taisnīgu sabiedrību. Tajā pašā laikā tās ataino reakciju uz asiņaino teroru, radikālismu un politisko nestabilitāti.

Brīvmūrniecības vēsture joprojām kalpo par lielisku optisko lēcu, caur kuru var izprast vēstures notikumus, parādot tos no apgaismotāko cilvēku perspektīvas, kuri aktīvi piedalījās šajos procesos.