Roberts Boils - filozofs, zinātnieks un teologs

Roberts Boils (1627-1691) ir nozīmīgākais un ietekmīgākais britu filozofs, zinātnieks un teologs. Viens no Londonas Karaliskās biedrības dibinātājiem un dižā angļu arhitekta un brīvmūrnieka Kristofera Rena līdzgaitnieks.

Boils piedzima Dienvidīrijā, Voterfordas grāfistē, un bija Ričarda Boila, Korkas grāfa, ievērojama angļu zemes īpašnieka un politiķa, dēls. Tas ļāva Robertam jau agrā bērnībā iegūt daudzpusīgu humanitāro izglītību. Kad viņam bija astoņi gadi, 1635. gadā viņš iestājās prestižajā Ītonas koledžā Anglijā, kur Boils apguva latīņu, grieķu un franču valodu. Kad Boils sasniedza divpadsmit gadu vecumu tēvs viņu nosūtīja uz Ženēvu izglītības turpināšanas nolūkos.

1641. gadā Boils veica ceļojumu pa Franciju, Šveici un Itāliju. Tur viņš iepazinās ar slavenā astronoma Galileo Galileja darbiem un apguva itāļu valodu.

Atrodoties Florencē, Boils studēja renesanses laika zinātnieku un humānistu Filipo Bruneleski, Džoto, Marsilio Fičino un Džordžo Vazari darbus. Tas stiprināja viņa kristīgo ticību un vēl vairāk veicināja viņa interesi par zinātni.

1644. gadā pēc tēva nāves Boils atgriezās Īrijā. Pēc mantojuma saņemšanas viņš apmetās uz dzīvi savā īpašumā Dorsetšīras grāfistē. No 1644. līdz 1652. gadam Boils bija par “Neredzamās kolēģijas” loceklis – tā bija kopiena, kura apvienoja filozofus un zinātniekus. Nosaukums cēlies no tā laika aktuālajiem rožkrustiešu manifestiem, kas daudzējādā ziņā bija brīvmūrniecības priekšteči. Kristofers Rens arī piederēja “neredzamo” lokam, kopā ar viņu Boils studēja alķīmiju un hermētisko filozofiju.

Boils draudzējās arī ar matemātiķi Semjuelu Hārtlibu, kurš viņu iepazīstināja ar alķīmiķa un ārsta Paracela darbiem. Paracelss tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu medicīnas pamatlicējiem. Alķīmisko traktātu lasīšana mudināja Boilu veikt eksperimentus ar metālu transmutāciju un veltīt laiku filozofu akmens meklējumiem. Viņš uzturēja ciešus sakarus ar citiem sava laika alķīmiķiem un dziļi interesējās par okultajām zināšanām, kas būtiski ietekmēja viņa zinātnisko darbību.

1654. gadā Boils pārcēlās uz Oksfordu, kur izveidoja savu laboratoriju. Viens no viņa svarīgākajiem atklājumiem bija Boila likums (1662), kas nosaka, ka pie nemainīgas temperatūras gāzes spiediens ir apgriezti proporcionāls tās tilpumam (pV = const). Šis atklājums kļuva par gāzes fizikas fundamentālu likumu, un tas tika izmantots mehānikā, ķīmijā un citās jomās. Svarīgi atzīmēt, ka šis princips jau tika pielietots alķīmijā. Šo piemēru var izmantot, lai ilustrētu, kā renesanses maģija pakāpeniski pārveidojas par zinātni.

1660. gadā Boils kopā ar Kristoferu Renu un vairākiem citiem zinātniekiem nodibināja Londonas Karalisko biedrību (Royal Society of London), kas izveidojās no hermetiskās un alķīmiskās “Neredzemās kolēģijas”. Šīs biedrības dibinātāji galvenokārt bija pirmie spekulatīvie brīvmūrnieki, kuri tika uzņemti vēl 17. gadsimta vidū. 1661. gadā biedrībai pievienojās Eliass Ešmols, pirmā muzeja dibinātājs Lielbritānijā un brīvmūrnieks kopš 1646. gada. Karaliskās biedrības galvenais mērķis bija aktīvi veicināt eksperimentālo zinātni, un līdz pat mūsdienām tā joprojām ir viena no vecākajām un cienījamākajām zinātniskajām organizācijām pasaulē.

Papildus saviem zinātniskajiem centieniem Boils pievērsa lielu uzmanību reliģijas jautājumiem un centās racionāli apvienot zinātni un kristīgo ticību. Viņš noraidīja radikālo ateismu un stingri atbalstīja ideju, ka dabas izzināšana ir veids, kā pagodināt Dievu. 1690. gadā viņš publicēja grāmatu “Kristīgais virtuozs” (The Christian Virtuoso), kurā apgalvoja, ka īstam zinātniekam jābūt ne tikai dabas pētniekam, bet arī ticīgam cilvēkam. Šis traktāts būtiski ietekmēja daudzus tā laika filozofus un teologus.

Boilam bija nozīmīga loma arī brīvmūrniecības ideju un humānisma attīstībā. Viņa uzskati par pasaules izzināšanu, izmantojot eksperimentus un saprātīgu dabas izpēti, ietekmēja apgaismības laikmeta filozofiskos strāvojumus. Daži pētnieki Boila zinātniskās un garīgās intereses saista ar agrīnās brīvmūrniecības filozofiskajiem principiem, kā arī ar humānisma idejām, kas uzsvēra zināšanu un sevis pilnveidošanas nozīmi.

Roberts Boils nomira 1691. gadā, atstājot neticami bagātu zinātnisko un filozofisko mantojumu. Viņa darbi, īpaši “Skeptiskais ķīmiķis” (1661), kļuva par pamatu modernās ķīmijas attīstībai, un viņa pētījumi par gāzēm, mehāniku un optiku lika pamatus turpmākajiem zinātnes atklājumiem.

Ilustrācija no muzeja kolekcijas: Roberta Boila gravēts 1739. gada portrets no grāmatas ”The heads of illustrious persons of Great Britain”, Londona, 1743. gads.