Sekss un brīvmurniecība

Pieņemts uzskatīt, ka brīvmūrnieku tradīcijas sakņojas antīkajās misterijās. Šos noslēpumus mēģināja izprast un atjaunot vēl jaunībā esošā renesanses Eiropa, kas līdz 17. gadsimtam izkopa spekulatīvo brīvmūrniecību. "Mūrnieki" ne tikai būvēja tempļus, bet arī glabāja noslēpumus par to, kā šiem tempļiem vajadzētu darboties. Tāpēc masoni vienmēr ir turēti aizdomās saistībā ar sakrālām upurēšanām, kā arī citām manipulācijām ar cilvēka apziņu un enerģijām. Šo aizdomu starpā viena no spilgtākajām tēmām ir sekss.

Kā zināms, antīkajā sabiedrībā erotika, visās tās izpausmēs, netika izstumta aiz kultūras robežām: sākot ar viendzimuma attiecībām starp skolotāju un skolēnu, kas bija izplatītas filozofu vidū, līdz kolektīvam seksam mistēriju laikā, kā arī tempļu prostitūcijai. Pats vārds orgija (ὀργή) nozīmē kaislību, dusmas un vēlmi atriebties. Tas mūs atsauc uz grieķu mītu, saskaņā ar kuru Dēmetra izjūt līdzīgas jūtas pret Zevu sakarā ar to, ka viņš piekrita dot savam brālim Aīdam dievietes meitu Persefoni. Pēc meitas Persefones zaudēšanas auglības dieviete Dēmetera  kļuva sūra un krita izmisumā, izraisot badu uz Zemes. Orģijas bija veids, kā nomierināt dievieti, mazināt spriedzi un palīdzēt Zemei novākt ražu. 

Šis rituāls sakņojas pašās senākajās paražās, kad pavasarī bija nepieciešams rituāla ietvaros nodarboties ar seksu uz lauka. Starp citu, Dēmetras un Persefones mīta priekštecis ir asīriešu mīts par Ištaru un Tammuzu, kas deva nosaukumu vasaras mēnesim Tammuzam, atbilstošam ebreju kalendāra ceturtajam mēnesim. Irākā un Sīrijā vārdu Tammuzs lieto, lai apzīmētu jūliju. Saskaņā ar asīriešu mītu tieši šajā laikā auglības dieviete Ištara nolaižas pazemes valstībā, lai nomainītu savu vīru Tammuzu.  

Tādējādi avots par orģijām brīvmūriecībā ir neapzināta pārliecība, ka masoni ir saistīti ar seniem kultiem un pilda noteiktas funkcijas, kas nepieciešamas dabas procesu kontekstā un tradicionāli saistās ar viduslaiku priekšstatu par ļaunumu un velnu. 

Šis kristietības ienaidnieka tēls, cita starpā, tiek piepildīts ar antīkiem Dionīsa mistēriju, bakhanāliju tēliem, saistītiem arī ar seksuālu izvirtību un priekšstatu par pašu Dionīsu-Bakhu vai Pānu ar kazas kājām, kurš kļuva par vienu no sātana prototipiem kristietībā. 

Protams, "cilvēces ienaidnieka" arhetips, kas saistīts ar dažādiem upuriem - asiņainiem un seksuāliem - ir daudz senāks par kristīgo tradīciju. Semītu mitoloģijā šāds tēls ir Bāls, cilvēku ienaidnieks, kurš par tādu kļuva pēc vairākām jūdu reliģiskajām reformām, kas aizliedza cilvēku upurēšanu un visu pavērsa monoteisma virzienā.  

Līdz ar to Ābrahamisko reliģiju mantiniece - kristietība, īpaši pēc šķelšanās reformācijas laikā, kļuva par pārliecinātu brīvmūrniecības pretinieci. Tajā pašā laikā reformātu baznīcās mēs atrodam daudzus garīdziekus, kas paši bija pazīstami masoni. Taču pāvesta baznīca jau no brīvmūrniecības pirmsākumiem ir vairākkārt nosodījusi brālību, savukārt radikālākie garīdznieki apsūdz masonus saistībās ar cionistiem un sātanistiem, turot aizdomās masonus pat orģiju un upurēšanu rīkošanā.   

Šeit jāatzīmē, ka aizdomas un naids pret brīvmūrniekiem, kas saistās ar morāles pārkāpumiem, robežojas ar bailēm no masonu mistiskā spēka un zināšanām, kas visbiežāk kalpo par stimulu kontaktu meklēšanai ar brīvmūrniekiem un vēlmei iestāties organizācijā. Protams, ka šādus meklētājus neizbēgami gaida vilšanās.

 (Ilustrācijas no Rīgas pasaules brīvmurniecības muzeja "antimasonu" zāles kolekcijas.)